No title

Es arī gribu mammu un tēti. Abus. Kopā, nevis atsevišķi.
Un nav taisnība, ka tikai tāpēc, ka esi jau pilngadīgs, ir vieglāk.
Nekas, Pāries arī šitais. Reizēm uznāk. Šodien piemēram.

Re kā!

Basketbols tika izgudrots 1891.gadā..
..Springfīldā! :D

Just a notice

Mani pieņēma darbā par projekta vadītāju. Nākamnedēļ sākas apmācības kursi. Forši, ne? ;)

Bet ja godīgi, tad nav ko vēl sapriecāties... Man vēl neviens nav tā pa īstam izklāstījis, kas man būs jādara. Un arī - cik man maksās (kas šoreiz IR svarīgi). :)

Apmācības ilgs apmēram 4 nedēļas, tātad normāli strādāt es varētu sākt tikai novembra beigās. Eh, gribas ātrāk! :D

Labas rytas ..

Astro'n'out - Daļa Rīgas
SOAD - Lost in Hollywood
Noir Desir - Les Vent Nous Portera
Johny Cash - Hurt
The Killers - Romeo and Juliet
U2- The Sweetest Thing
Rent - Seasons of Love
Pink - Dear Mr President
Bi2 & Brainstorm - Skolzkie Ulici
Peter, Bjorn & John - Young Folks
Scorpions - The Wind Of Change
Raimonds Pauls - Mēmā Dziesma
Michael Jackson - We Are the World

Šādi izklausās mans otrdienas rīts. (:

Šodien jābūt atbildei par darbu. Kopš vakardienas kādas 4as reizes palaidu garām zvanus no svešiem nr. Bāc! :D

Jātaisa lazanja pirms vēl neesmu attapusies, ka jāskrien uz treniņu.. Rītā atkal spēle! Pirmie kucēni jau tika noslīcināti; cerams, ka otros varēs paturēt dzīvus :D

Man ir 19 gadu.

Šitais būs nopietns ieraksts.
Man ir apskaidrība. Laikam, varbūt.
Mani nevienam nevajg (pagaidi, ļauj paskaidrot). Mani nemīlēs tā, kā mīl Romeo savu Džuljetu - tik nesavtīgi, aizrautīgi un līdz galam. Un es zinu, kāpēc. Paskat, kāda esmu - ar savām morālajām bērnības traumām, nožēlojamajām attiecībām ģimenē, savu daudzšķautņaino personību un salauzto sirdi, kas vnk neļaus nevienam pietuvoties, jo ir tik ļoti bail, ka atkal sāpēs.
Nē, man nav sevis žēl un es neesmu izmisusi. Viss vienkārši - pārāk liela man tā 'bagāža', lai kādam būtu spēks un vēlme to pavilkt.
Un pasaki, ka man nav taisnība..
Nē, patiesībā negribu, lai tu vispār kko saki.
Keep smiling!

Čau!

Tikko paēdu brīnišķīgas vakariņas, tagad krāsoju sarkanus nagus, klausos Tomā Grēviņā un gaidu, kad novilksies Šreks. Man vēl joprojām nav kurpju, bāc.

Es esmu teikusi, ka jūtos lepna, būdama Jura māsa?

Šodien aizdomājos par Lauru. Tiktāl aizdomājos, ka skumīgi palika. Vairāk tā nedomāšu.

Ja kas, mani pieņēma par tulku :) Bet bet bet.. Nevar zināt, kā būs ar to darba daudzumu un līdz ar to naudas pelnīšanu, bet nu vismaz jūtos.. ..novērtēta :)

Parīt mamma brauc mājās. Ieradīsies tāda laimes pilna, iespaidiem pārņemta, atpūtusies, enerģiska... Forši jau! But I'm jealous.

Šausmīgi gribas uz teātri. Nu ļooooooti gribas. Bet tagad jāsāk atkal iet uz treniņiem - kā nekā 18.okt. pirmā spēle.

Zinājāt, ka mūžībā aizgājusi Vija Artmane?!

Ko es darīju Itālijā

Tātad. Te būs linki, kur var bez problēmām noskatīties 2 video. Bet muļķīgi ir tas, ka tikai itāliski. Piedodiet! Gan jau, ka tāpat šo to no idejas sapratīsiet! ;)

1. Šī ir dokumentālā filma "La Nostra Citta" ("Mūsu pilsēta" - domāta Itālijas pilsēta Trieste), kuru veidojām koledžā pagāšgad (2007./2008.m.g.). Darbojāmies 5 cilvēki no skolas (es, Elroy, Ximena, Urska, Bongani) un vēl mums palīdzēja daži pieredzējuši cilvēki - operators Max, aktieris un režisors Alessandro, projekta vadītājs Simone u.c. Filma ir par imigrantiem - par dzīvi un ikdienu Triestē, salīdzinot to ar situāciju citviet. Tēma ir plaša un sarežģīta. Arī mēs paši, būdami 2us gadus Itālijā, bijām imigranti, bet mūs kā tādus nevar salīdzināt ar tiem, kas tur nokļuvuši, glābjoties no nāves un tagad pārdod somas un grāmatas uz ielām... Mēģinājām uzzināt un izvērtēt dažādus viedokļus - intervējām vietējos itāļus, pašus imigrantus, politiķus, grāmatas autori (gr. par imigrācijas likumiem), mediīnas punkta darbiniekus u.c. utt. Žēl, ka šī versija ir pieejama tikai itāliski, jo tie viedokļi ir tiešām interesanti - cik ļoti, atļaušos teikt, rasistiski ir daži cilvēki vēl šodien!! Ok droši vien, ka jums apniks skatīties, ja neko nevarēs saprast :D Bet anyway es ielieku linku:

http://current.com/items/89006342_la_nostra_citt_percorsi_di_scoperta_dell_immigrazione_a_trieste_parte_prima --> pirmā daļa

http://current.com/items/89006228_la_nostra_citt_percorsi_di_scoperta_dell_immigrazione_a_trieste_parte_seconda --> otrā daļa

Filmas prezentācija notika Triestē, kino bārā (superīga vieta!) - uz to ieradās pietiekoši daudz cilvēku, no kuriem pāris profesionālu, kas mūsu darbu novērtēja ļoti atzinīgi. Vēlāk mūsu filma piedalījās kkādā konkursā, kur dabuja balvu par labāko režijas darbu.

2. Šis ir video par mūsu audiovizuāli teātrālo performanci 2007.gada pavasarī. Tas tapis tā paša projekta ietvaros - par imigrācijas tēmu Itālijā, Triestē. Šis mazliet atšķiras, jo vairāk uzsvara likām uz teatrālo daļu. Strādājām cieši ar vienu imigrantu - no Senegālas. Par viņu arī lielā mērā ir šis stāsts. Par to, kā viņš no Senegālas nelegāli atceļojis līdz Itālijai; par to, kā viņš šeit, nelegāli būdams, cenšas izdzīvot un strādāt; par to, kā viņš uzdrīkstas sapņot - atgriezties mājās un dibināt pašam savu maiznīcu (vai nav skaists sapnis?) :) Šajā darbā esam drusku citā sastāvā - es, Elroy un Ximena tāpat, bet nāk klāt Yiliu un Katy, kā arī vietējā meitene Lara. Šis darbiņš saucas "Arcobaleno" - "Varavīksne". Šis ir daudz īsāks video un ir te:

http://current.com/items/89004121_ayo_bebe_arcobaleno_percorsi_di_teatro_multiculturale

Arī par šo mēs saņēmām daudz labu atsauksmju, bet pāri visam - gandarījumu par savu darbu un par to, ka cilvēki, kas bij uz "izrādi", pēc tam paši sāka runāt, domāt un aizrautīgi diskutēt par imigrācijas tēmu.

Kopumā jāsaka, ka man šī ir bijusi milzīga pieredze. Imigrācijā Itālijā tiešām IR tēma, par kuru runā un par kuru IR jārunā! Cilvēki masām brauc no Āfrikas, Āzijas un arī Eiropas, Balkānu valstīm. Situācija kļūst aizvien saspīlētāka. Un, manuprāt, viena pareiza viedokļa jeb nostājas te nemaz nav. Es laikam par to varētu diskutēt mūžīgi, par ko liecina arī šis memuāram līdzīgais dienasgrāmatas ieraksts.... :D

Cheers! Ja kāds noskatās, gaidīšu kritiku/atsauksmes! ;)

A handful of autumn

Šodien biju pie omes. Mētrās ir TIK labi! Nekur citur nevar sajust tādu mieru... Un tagad viss tur ir tik rudenīgs - tā vien gribas elpot dziļāk, skatīties ilgāk, klausīties uzmanīgāk un iet lēnāk (vai apstāties pavisam)...



Apžilbt no košajām dabas krāsām
Samērcēt kājas dubļainās peļķēs
Ieraudzīt savu silto elpu
Smieties par baltajām mušmires pumpām
Klusībā apbrīnot dzeni priedē
Ar vērienu spridzināt pūpēžus
Paslēpties mīkstajās zelta smilgās
Pažēlot vējā krītošās lapas
Atvadīties no putniem
Un ļaut saulītei sildīt seju

Man tik ļoti ir pietrūcis rudens.

Ārā pūš vējš

Man mācas virsū depresīvas eksistenciālisma domas, kas ievelk visu manu čakru lielā melnā caurumā, kurā pats nesaproti ne laika, ne mēra, ne attiecību jēgu un formu. Man atkal bail no sevis nerealizēšanas. Un man atkal ir sajūta, ka mani nosoda - ne tikai cilvēki, bet arī visas dzīvas un nedzīvas lietas. Man laikam ir paranoja - viss uz mani gaidoši glūn, viss mani vērtē, viss man liek justies sīkai.

Man šķiet, es par daudz domāju par to, kā aiziet laiks. Par ātru aiziet. Tas tā vienkārši izslīd no rokām - tikko bij daudzsološs potenciāls, tagad tikai nevajadzīga, vējā palaista, bāla atmiņa.

Mēs jau paši sev varam vienmēr pagūt sarežģit dzīvi, bet lielākoties, manuprāt, tie ir naivi mēģinājumi aizklāt sev acis, lai neredzētu, kādas niecības patiesībā esam un lai nebūtu jādomā par kaut ko tik izaicinoši kaitinošu kā sava nākotne. Nē?

Nu laikam jau mēs katrs esam mazliet citādāks. Es domāju par nākotni. Kā lai nedomā, kad katru dienu mosties ar mokošo jautājumu - nu, kas tad no tevis iznāks? Nu, kur tad tu iesi mācīties? Nu, kad tad būsi atradusi darbu? Nu, ko tad šodien darīsi? ... Un es jūtu, kā man to visu jautā, pat klusējot. Un man sāp sirds. Jo vairāk jautājumu, jo mazāk atbilžu. Nezinu, kāpēc tā, bet esmu iesprūdusi - kā Pūks Trusīša alā. Un nē, es nejūtos kā niecība un mani par tādu neuzskata - no manis gaida "kaut ko", BET patiesībā nekā no manis nav. Es esmu tikai apjucis, no laivas izmests cilvēks, kas pats tagad nesaprot, vai glābties vai ļauties grimt līdz dibenam.

Šim ierakstam nav beigu. Nebūs. Paliks, karājoties gaisā - jo tieši tā es šobrīd jūtos!

Un nav jau jābūt hipijam, lai...

"When the power of love overcomes the love of power the world will know peace."
/Jimi Hendrix/







peace_pace_paz_pokoj
vrede_paix_frieden_rauhaa
taika_jamm_amani_miers
fred_beke_kapayapaan_mir_amaharo

Iedvesmai.

Take that sinking boat and point it home
We've still got time
Raise your hopeful voice you have a choice
You've made it now

Šis ir piedziedājums dziesmai Falling Slowly (by Glen Hansard) un es viņu klausos jau kādu divsimto reizi :D

Noskatījos filmu Once. Iesaku. Nebij slikta. :)