Ārā pūš vējš

Man mācas virsū depresīvas eksistenciālisma domas, kas ievelk visu manu čakru lielā melnā caurumā, kurā pats nesaproti ne laika, ne mēra, ne attiecību jēgu un formu. Man atkal bail no sevis nerealizēšanas. Un man atkal ir sajūta, ka mani nosoda - ne tikai cilvēki, bet arī visas dzīvas un nedzīvas lietas. Man laikam ir paranoja - viss uz mani gaidoši glūn, viss mani vērtē, viss man liek justies sīkai.

Man šķiet, es par daudz domāju par to, kā aiziet laiks. Par ātru aiziet. Tas tā vienkārši izslīd no rokām - tikko bij daudzsološs potenciāls, tagad tikai nevajadzīga, vējā palaista, bāla atmiņa.

Mēs jau paši sev varam vienmēr pagūt sarežģit dzīvi, bet lielākoties, manuprāt, tie ir naivi mēģinājumi aizklāt sev acis, lai neredzētu, kādas niecības patiesībā esam un lai nebūtu jādomā par kaut ko tik izaicinoši kaitinošu kā sava nākotne. Nē?

Nu laikam jau mēs katrs esam mazliet citādāks. Es domāju par nākotni. Kā lai nedomā, kad katru dienu mosties ar mokošo jautājumu - nu, kas tad no tevis iznāks? Nu, kur tad tu iesi mācīties? Nu, kad tad būsi atradusi darbu? Nu, ko tad šodien darīsi? ... Un es jūtu, kā man to visu jautā, pat klusējot. Un man sāp sirds. Jo vairāk jautājumu, jo mazāk atbilžu. Nezinu, kāpēc tā, bet esmu iesprūdusi - kā Pūks Trusīša alā. Un nē, es nejūtos kā niecība un mani par tādu neuzskata - no manis gaida "kaut ko", BET patiesībā nekā no manis nav. Es esmu tikai apjucis, no laivas izmests cilvēks, kas pats tagad nesaprot, vai glābties vai ļauties grimt līdz dibenam.

Šim ierakstam nav beigu. Nebūs. Paliks, karājoties gaisā - jo tieši tā es šobrīd jūtos!