Šitais būs nopietns ieraksts.
Man ir apskaidrība. Laikam, varbūt.
Mani nevienam nevajg (pagaidi, ļauj paskaidrot). Mani nemīlēs tā, kā mīl Romeo savu Džuljetu - tik nesavtīgi, aizrautīgi un līdz galam. Un es zinu, kāpēc. Paskat, kāda esmu - ar savām morālajām bērnības traumām, nožēlojamajām attiecībām ģimenē, savu daudzšķautņaino personību un salauzto sirdi, kas vnk neļaus nevienam pietuvoties, jo ir tik ļoti bail, ka atkal sāpēs.
Nē, man nav sevis žēl un es neesmu izmisusi. Viss vienkārši - pārāk liela man tā 'bagāža', lai kādam būtu spēks un vēlme to pavilkt.
Un pasaki, ka man nav taisnība..
Nē, patiesībā negribu, lai tu vispār kko saki.
Keep smiling!
skip to main |
skip to sidebar
6 komentāri:
pa mēriņam?
NEEEEEE
man tik ljoti gribas iekliegt tev ausiis, abaas, lai tu saprastu.
man tik ļoti tev gribas pateikt, ka neesi viena un nesaprasta, jo es arī tāda esmu...tieši tāda, kādu aprakstīji sevi...
kā saka "kopā jautrāk", tikai šajā situācijā liekas galīgi garām...
un starp citu - tikai devinjpadsmit
Anč
Zin dažbrīd man ir līdzīga sajūta, parto bagāžu, par notikumie, kas bijuši un kurus es pat ietekmēt nevarējām, bet tie ietekmē mani un ai kā vēl ietekmē. Dažbrīd gribas vnk paņemt un uz visiem sakliegt, pateikt ai paskatieties taču apkārt vai ir vērts to visu bojāt! Es zinu ka kādu dienu paņemšu un no izdarīšu, nu netieši, bet. Taču pagaidām pagaodām ir vnk jāpaciešas.
Un kā saku es - Būs lab! :)
Un jup keep smiling :)
sanāca loģisks teksts :D
Un tiešām tikai 19! Vēl nav 1/5 gadsimta :D
Ierakstīt komentāru